Kopš fotogrāfijas dzimšanas, XIX. gs. pirmajā pusē, tās attīstība ir atradusies entuziastu rokās. Pirmie fotogrāfi paši konstruēja fotoaparātus un jauca ķimikālijas. Nereti šie entuziasti bija ievērojami sava laika zinātnieki un pētnieki, kas ļāva veikt arvien jaunus atklājumus un uzlabot fotografēšanas tehnisko pusi. Tomēr jau gadsimta nogalē nozarē iesaistījās ražošanas uzņēmumi, kas tika dibināti ar noteiktu nolūku vai pārspecializējoties no saistītām jomām. Piemēram, AGFA vai Kodak. Šāda aina ir vērojama ne tikai pasaules, bet arī Latvijas teritorijas vēsturiskajā šķērsgriezumā. Tieši šis vēsturiskais mantojums šodien padara Latvijas fotogrāfijas nozari tik smagnēju un pielāgoties nespējīgu jaunajiem apstākļiem.
Padomju periodā metodiski tika noliegts baltvācu fotogrāfu ieguldījums Latvijas fotogrāfijā. Tas skaitījās vienkārši politnekorekti. Tādēļ tikai pēdējā laikā esam sākuši kaut ko uzzināt par tādiem fotogrāfiem kā Borēvics vai Cīmens. Daudzi materiāli un liecības ir gājušas bojā gan laika, gan politikas vai kara ietekmes rezultātā. Par laimi, esam atskārtuši, ka arī mums ir bijuši savi nozares attīstītāji un virzītāji. Protams, ka tas ir Mārtiņš Buclers. Viņa ieguldījumu no pienesumu ir novērtējuši ne tikai nozares pārstāvji, atskatoties pagātnē, bet arī laika biedri. Diemžēl, kopš šis latviešu fotogrāfijas pamatlicējs ir miris, tik metodisku un mērķtiecīgu attīstību Latvijas fotogrāfija vairs nav piedzīvojusi.
Latvijas teritorijā pilnvērtīga izglītības sistēma nozarē tā īsti nekad nav pastāvējusi, tādēļ tā vienmēr ir bijusi balstīta tikai atsevišķu entuziastu iniciatīvā. Par tādu entuziastu patiesībā būtu jāuzskata arī Buclers. Tādēļ Latvijas fotogrāfijā nepastāv būtiska atšķirība starp to periodu, kas ir bijis pirms un pēc padomju varas nostiprināšanās. Piemēram, starpkaru periodā pasaulē ir vērojama izteikta konstruktīvisma un jaunā priekšmetiskuma estētikas ietekme uz fotogrāfiju. Savukārt latviešu fotogrāfijā nav vērojama interese par reālismu. Tieši pretēji, fotogrāfijas estētiskā puse stagnē un cenšas uzturēt pie dzīvības pārējā pasaulē jau stabili mirstošo buržuāzisko piktoriālismu.
Tieši tādēļ arī pēckara gados viss tas, kas tiek iekļauts mākslas fotogrāfijas kategorijā, ir tik ļoti caurstrāvots ar to pašu estētiku un, izpaužoties caur jaunākiem paņēmieniem – post-piktoriālismu un fotografiku – cenšas uzturēt tās pašas vērtības, ko XIX. gs. vidū uzstādīja piktoriālisms. Diemžēl fotogrāfija pasaules kontekstā iet citus ceļus. Kamēr Latvijas fotogrāfi atražo vienu un to pašu, mēģinot imitēt un tuvināties glezniecībai, pasaulē tiek izmantotas un nostiprinātas pieejas, kuras piemīt tikai fotogrāfijai. Līdz ar to brīdī, kad sabrūk PSRS dzelzs priekškars, kas bija radījis siltumnīcas efektu Latvijas fotogrāfijai, rodas tik milzīga pretestība pret visu citādo un jauno, kas ieplūst no plašās pasaules. Neskatoties uz to, ka „siltumnīca” ir sabrukusi jau teju 25 gadus, tās ietekme ir vērojama joprojām.
Precizitātes labad ir jāpiebilst, ka kombinācijā ar ilgstošu stagnāciju, XX. gs. 90. gadu ekonomisko krīzi un digitalizāciju, kas kopsummā sagrāva pieredzes nodošanas tradīciju starp paaudzēm, Latvijas fotogrāfija šodien piedzīvo „Fēniska sindromu”. Jaunās un vidējās paaudzes fotogrāfi pamazām atgūst kādreizējās amata prasmes daudzās jomās, kā rezultātā soli pa solim uzlabojas lietišķās fotogrāfijas kvalitāte. Tomēr šis process ir ieildzis jau apmēram 10 gadus.
Iespējams, viss būtu citādāk, ja Latvijas fotogrāfijas nozari virzītu spēcīga organizācija, metodiski nosakot tās attīstības vajadzības un virzienu, līdzīgi, kā tas notika Lietuvā. Taču neviena organizācija, kura līdz šim nosaukumā vai statūtos ir ietvērusi jeb kādu ambīciju uz nozares pārstāvniecību, nav spējusi to realizēt, jo nekad nav bijis redzējums par nozari kopumā, bet tikai par atsevišķu grupu interesēm.
Šobrīd Latvijas Fotogrāfu Savienība cenšas iet citu ceļu, kas balstās interesē par visiem fotogrāfijas segmentiem un to metodisku attīstību. Piemēram, atbildot uz vairākiem komentāriem un jautājumiem pēc iepriekšējā raksta, varam atbildēt, ka pasaulē lielākoties uzsvars tiek likts uz to, kas varētu tikt definēts kā māksla. Protams, ka šādā konceptā balstīta izglītība rezultātā nav konkurētspējīga, īstenojot lietišķus pasūtījumus. Šodien fotogrāfs ir tikai mazs posms vizuālā materiāla ražošanas ciklā. Tieši tādēļ Latvijas Fotogrāfu Savienības redzējums par nozares attīstību ir krietni plašāks – tas balstās vairāku līmeņu vizuālās pratības (visual literacy) attīstībā.
Kopumā ir identificētas 7 profesijas, kas ir tieši saistītas ar fotogrāfijas ražošanas un pielietošanas procesu. Tās ietver gan radošo, gan lietišķo jomu, bet pirmais pakāpiens šajā struktūrā ir fotogrāfs. Struktūras diapazons kopumā ietver vizuālās pratības stadijas no amata prasmes līdz vizuālo aktīvu pārvaldīšanai. Līdz ar to tā ir ne tikai īstenojama kā daudzlīmeņu izglītības sistēma, bet arī cieši sasaistīta ar dažādām jomām un nav atrauta no reālās dzīves. Var teikt, ka Latvijas Fotogrāfu Savienības pieeja kardināli atšķiras no pasaules prakses, kura nereti ir pierādījusi sevi kā kļūdainu. Izvirzītais mērķis ir izveidot tādu izglītības mehānismu, kurā tiktu izkoptas augstas kvalitātes tehniskās prasmes, plašs priekšstats par estētiskajām iespējām, vizuālo komunikāciju un tā visa mijiedarbību ar sociāliem un kultūrvēsturiskiem procesiem sabiedrībā.
Jau šobrīd ir paveikts daudz. Sadarbībā ar Drukas un mediju nozaru ekspertu padomi ir veikts nozares kartējums. Uz tā pamata drīzumā sāksies iztrūkstošu profesiju standartu izstrāde un esošo korekcija. Dažādu ministriju līmenī ir ievirzītas sarunas par nepieciešamiem grozījumiem MK Nr. 990, saskaņā ar kuriem fotogrāfija joprojām tiek uzskatīta par pakalpojumu, nevis iekļauta humanitārās un mākslas kategorijās, kas nozares izglītību ierēdņu acīs padara par mazāk nozīmīgu un nevērtīgu tautsaimniecībā. Notiek aktīva līdzdarbība ar citām radošajām savienībām pie Radošās personas likuma un citām iniciatīvām, kuras rezultātā tiktu stiprināta nozares attīstība. Paralēli tam, vairākās mācību iestādēs ir saturiski un strukturāli pilnveidotas izglītības programmas, kur jau redzami pirmie rezultāti.
Protams, „svētdienas fotografētājam” tas viss var šķist tāls un mazāk nozīmīgs, bet smagnējā kultūrvēsturiskā pieredze traucē pieņemt pārmaiņas un citādu viedokli. Tomēr ir vērts atcerēties – jo spēcīgāks un attīstītāks ir kultūras kodols, jo vērtīgākas norises notiek ar kultūru saistītajās jomās. Tieši tādēļ, ja ikviens amatieris un amatnieks vēlas piedzīvot fotogrāfa amata prestiža atdzimšanu, šī ir iespēja iesaistīties un ar savu balsi šos procesus atbalstīt. Pretējā gadījumā digitalizācija un tās pieejamība sagrauzīs to, kas vēl ir palicis satīts līķautos no Latvijas fotogrāfijas.
